1949.gada 1.martā pieņemts lēmums, kurā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas 2.nodaļas kapteinis Vatlecovs izskatīja materiālus par Auziņa Roberta, kā kulaku ģimenes izsūtīšanu un konstatēja, ka saskaņā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu ģimene jāizsūta ārpus Latvijas PSR teritorijas. Šajā lēmumā paskaidrots, ka ģimenē ar PSRS ordeņiem un medaļām apbalvoto personu nav un neviens no ģimenes nav piedalījies karā, kā arī īpašu nopelnu valsts labā nav. /LVA f.1894, l.7149 apr.1-Viļaka/
Izziņa ar norādi “Pilnīgi slepeni” datēta 1949.gada 25.martā (datums labots - virsū “5” vietā “6”), norādīts, ka no Viļakas apriņķa Tilžas pagasta “izņemta” kulaku ģimene izsūtīšanai uz specnometinājumu. Ģimenes sastāvs: kā ģimenes galva norādīta Auziņa Alvīne (1872), ģimenes locekļi - mazdēls Auziņš Jānis (1946) un mazmeita Auziņa Ārija (1943). Izsūtīto ģimene Kārsavas dzelzsceļa stacijā iesēdināta ešelonā 97337. Kā galamērķis norādīta stacija “Isikuļsk”(Isiļkuļ?) Omskas apgabalā. Izziņu parakstījuši ešelona priekšnieks (ka saņēma ģimeni) un drošības dienesta pārstāvis (ka atveda ģimeni). /LVA f.1894, l.7149, apr.1-Viļaka/
Tajā laikā, kad notika ģimenes izsūtīšana, Valijas un Roberta Auziņu nebija mājās. 1950.gada 23.novembrī bija pieņemts lēmums izsūtīt Valiju (1918) un Robertu (1913) Auziņus un caur Rīgas cietumu (peresiļnuju tjurmu) nosūtīt uz Omskas apgala Marjanovkas rajona kolhozu “Zarja Pobedi” pie pārējiem ģimenes locekļiem.
1956.gada 8.oktobrī, izskatot administratīvi izsūtīto iesniegumus, pieņemts lēmums apstiprināt 1956.gada 13.septembra lēmumu par veiktajām izmaiņām Latvijas PSR Ministru Padomes 1949.gada 17.marta lēmumā un noņemt no uzskaites specnometinājumā un atļaut atgriezties Latvijas PSR Auziņam Robertam, Valijai un Alvīnei. /LVA f.1894, l.7149, apr.1-Viļaka/
1988.gada 27.decembrī Latvijas PRS Iekšlietu ministrija nosūtīja Balvu rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejai lēmumu par V.Auziņas un viņas ģimenes locekļu administratīvās izsūtīšanas atzīšanu par nepamatotu, lēmumu parakstījis Ministra vietnieks Z.Indrikovs. Lēmumā teikts, ka pamatojoties uz Latvijas PSR Ministru Padomes 1988.gada 2.novembra lēmumu Nr.350 “Par pilsoņu nepamatotu adminitrsatīvu izsūtīšanu no Latvijas PSR 1949.gadā”, Auziņas Valentīnas un viņas ģimenes kā kulaku (budžu) administratīvā izsūtīšana no bijušā Viļakas apriņķa Tilžas pagasta Birzniekiem ir atzīta par nepamatotu.

Ārijas Lizinskas (Auziņas) atmiņu pieraksts

"Vectēvs dzimis Varakļānos, kad deva zemi, nopirka to no Ruskulovas muižas, jo iepriekšējais nevarēja izmaksāt. Vēlāk vēl piepirka zemi 7 ha no Zosuļu muižas. Un 1928.gadā visa zeme bija izmaksāta. Uzbūvēja akmens kūti, šķūni, tas viss bija jauns, kad mūs aizveda. Kad mūsu tur vairs nebija, turēja cūkas, lopus.
Vienreiz, tas jau bija pēc kara, mūs aplaupīja. Izlīda no meža un iznesa maisus no klēts.
Bija jāmaksā lielas nodevas, pirmajā gadā salasīja, bet vēlāk nebija ko dot. Aprakstīja mantu, lopus, atstāja mazu telīti. Tolaik mēs pusbadā dzīvojam. Atceros, kad vāca projām mantas. Atceros to haosu, kas valdīja istabā uz grīdas pēc mēbeļu aizvešanas. Tagad domāju, kā vecākiem bija psiholoģiski smagi to visu pārdzīvot, viss savām rokām gādāts, un pēkšņi ne par ko tev visu to atņem.
Paps bija aizsargs. Nebija nevienā armijā. Pēc kara krievi viņu meklēja par nodokļu nemaksāšanu. Viņš slēpās. Vakaros, kā suns rej, tā jau bija bailes. Papīros neparādījās, bet paps it kā dabūja darbu uz vilciena par pavadoni Irkutska, Čita. Kad brauca atpakaļ, Zilupē no vilciena nolēca un “laidās lapās”. Atnāca 45 kilogrami tik bija. Ienācis bija pazīstamo mājā - tur talka, kāposti, gaļa. Teica jau viņam, lai daudz neēd, bet vai ta’ klausīja. Tādu slimu uz mūsu mājām tad atveda. Paps bija tiesāts par nodokļu nenomaksāšanu uz gadu ar piespiedu darbiem Ludzā, mamma bija aizbraukusi ar bānīti pie papa. Tā bija sestdiena.
Mamma, vēl būdama Ludzā pie papa, nojauta, ka kaut kas noticis, bet nedomāja ka tā ņems un izvedīs bērnus. Mamma gribēja uzreiz pieteikties, lai viņu aizved pie bērniem, bet kaimiņi atrunāja, teica, ka vēl nez kur aizvedīs, lai kādu laiku nogaida. Pirmajā nedēļa mamma bija kā nemaņā, staigāja apkārt. Nedēļu slēpās, vēlāk strādāja pa klusām kolhozā.
Kad papam beidzās piespiedu darba termiņš, viņš lūdza, lai aizsūta tur, kur bērni. Paps un mamma atbrauca ar cietumnieku ešelonu.
Izsūtīja vecmammu, viņai bija 70 gadi, man bija seši, brālītim - trīs gadi. Tie svešie ienāca, laikam rīta pusē. Ar tagadējo prātu domāju, tās bija šausmas, ko vecmamma tajā brīdī pārdzīvoja. Teica, lai ņem visu, ko var, gaidīja kamēr savācam mantas. Mūs aizveda, pārgulējām nakti kaut kur Tilžā, kādā mājā uz grīdas. Tajā brīdī es protams nezināju, ka mūs aizveda uz Tilžu. Otrā rītā, tā bija svētdiena, teica, ka mūsu sarakstā nav. Vedējs teica: “Kur paņēmu, tur nolikšu”. Aizveda mūs uz mājām. Tilžā mēs bijām aizmirsuši vienu saini ar drēbēm, tur bija arī maizes klaips un speķa gabals. Neatceros, vai tās pašas dienā vakarā, vai agri no rīta pēc mums atkal atbrauca. Tad vecmamma vairs neko līdzi neņēma, teica, tik un tā beigas. Labi vēl ka bija tas atstātais sainis Tilžā.
Neatceros, kā lika vagonos. Visi centās nokļūt pie caurumiņa loga vietā, mēs - bērni - arī mēģinājām paskatīties laukā. Brālis prasīja: “Kāpēc viss tā skrien?”. Bija auksti gulēt, vairāk sargāja brālīti, viņš bija mazāks, mani guļot sildīja sieviete no otras puses. Teica, ka braucam mēnesi. Kaut ko ēst un dzert arī deva. Braucot uzzinājam, ka vienā vagonā brauc mammas māsa Ināra Liniņa ar dēlu. Tantes vīrs jau iepriekš bija apcietināts, atradās Vorkutā.
Atbraucām stacijā “Piketnaja”, tikām izsēdināti, tur mūs sāka dalīt. Netālu bija kolhozs, bija atbraukuši ar vēršiem pretī no “Zarja Svabodi”. Centrā bija klubs ar sarkanu dakstiņu jumtu. Salika klubā. Bija krāsniņas. Mums bērniem nogrieza matus, jo kādi tad viņi bija mēnesi braucot... Tur bija barakas, laikam tur bija iepriekš dzīvojuši. Vispār tas ciemats neizskatījās nolaists. Kopā dzīvojām piecas ģimenes - liela istaba ar krāsni un priekšistaba.
Ja nebūtu tantes, kas pārņēma mūs, noteikti būtu atdoti bērnunamā, jo vecmammai bija jau 70. Vecmamma ļoti pārdzīvoja, lai mūs neizved uz bērnunamu, jo kolhoza priekšsēdētājs bija apjautājies, kā viņa tiks ar bērniem galā, varbūt labāk nodot bērnunamā. Vecāki sūtīja paciņas - biezpienu, sviestu, drēbes. Bez tā izdzīvot būtu daudz grūtāk.
Kad atbrauca mamma ar papu, bija laikam ziemas brīvdienas. Mēs bērni sēdējām uz krāsns, noklaudzēja durvis, paskatos no krāsns augšas - tur mammas rūtotais mētelītis. Paps bij’ palicis Omskā vai Marjanovkā, atbrauca vēlāk.
Paps bija stoļars /galdnieks/, strādāja koka darbus. Atceros kalēju, bija tāds liels onkulis bargu skatu, laikam baltkrievs vai ukrainis. Aizejot pie tēva, atceros skaidu smaržu.
Ūdeni pārvadāja ar mucām vērši. Papa darbabiedrs Ozoliņš pārvaldīja elektrostaciju, līdz 11 vakarā bija elektrība. Darbojās vietējās dzirnavas. Viņi abi uzbūvēja vētījamo mašīnu. Labība stāvēja kaudzēs uz klona, bez jumta, vajadzēja tīrīt ar rokām. Ozoliņš ar papu izdomāja uzbūvēt to vētījamo mašīnu. Tad viņi bija slaveni, rajona un apgabala avīzes rakstīja par viņiem.
Tajā vietā, kur mēs dzīvojām, neauga skuju koki, kad vajadzēja eglīti, bija tālu jābrauc. Vasarās bija daudz meža zemeņu un kauleņu, lieli klajumi. Zeme bija auglīga.
Sāku tur iet skolā. Ciemā bija četras klases, piektā klase jau bija citā skolā, uz to skolu vajadzēja iet pieci kilometri. Rudenī iet bija grūti, ceļš mālains, māls lipa pie kājām. Vēlāk jau paliku internātā, uz mājām gāju sestdienā. Par valodu īsti neatceros, kā tas aizgāja. 1.klasē lielas saprašanas krievu valodā nebija, 2.klase jau iegājās labi. Vispār ar valodu problēmu nebija, apguvu ātri. Atceros 1.klasē, valodu tā labi nepratu, bija tāds gadījums. Atnācu no skolas, pildu uz taburetes aritmētiku, galda nebija, visu norakstīju no grāmatas, kā tur bija rakstīts, bet tālāk neizrēķināju, jo nesapratu īsti, kas jādara, domāju tikai jānoraksta, nesapratu, ka vajag arī atrisināt. Grūtāk bija ar teksta uzdevumiem, palīdzēja tante, viņa prata krieviski, vēlāk arī paps, kad atbrauca. Vispār ar mācībām gāja labi. Atceros, mācīja formulas par cilindru, laukumu aprēķināšanu. Vēlāk domāju, ka tēvs laikam speciāli prasīja, lai palīdzu ar laukuma aprēķināšanu, viņam muca jātaisa. Es lepna, ka varu palīdzēt. Grūtāk ar krievu valodu gāja vāciešiem. Vācieši vairāk dzīvoja kopā, netālu bija vāciešu ciems. Latvieši vairāk dzīvoja atsevišķi. Mēs tikai mājās runājam latviski.
Sibīrijā piedzima brālis. Paps prata galdnieka darbus, viņam bieži prasīja kaut ko palīdzēt, kaut vai cirvi ielikt, kaut ko par darbu iedeva, kādu oliņu. Ciemā bija lieli tīrumi, sakņu lauki, vasarā vajadzēja ravēt. Ar mums dzīvoja latvieši, baltkrievi, ukraiņi, kalmiki - tie visi bija izsūtītie, krievi bija vietējie. Ciemā nebija baznīcas, brauca mācītājs, tad paklīda ziņa - brauc, bērnus krustīja paslepus. Brālis nebija krustīts Sibīrijā, nokrustīja Latvijā. Sibīrijā neizjutām sliktu attieksmi. Tur bija daudz vecās krievu inteliģences, sevišķi skolotāji. Latviešus kāds vietējais nolamāja vienīgi tad, kad abi sastrīdējās par kaut ko, tad gan visā skaļumā nokliedza kādu krievu lamu vārdu.
Tajā gadā, kad aizbraucām no Sibīrijas, bija laba raža, ieveda pagalmā kaudzi graudu, tālāk dari, ko gribi. Kad braucām projām, centās atrunāt, bet mēs tā gaidījām, kad brauksim uz Latviju. Atbraucot uz mājām, atvedām pilnu konteineru ar kviešiem, vēl kaimiņiem devām. 1957.gada martā mācījos 7.klasē, bija brīvdienas, kad atbraucām uz Latviju. Mūs pieņēma mammas brālis Baltiņš. Jau pirms braukšanas uz mājām apjautāja, kur varēs dzīvot. Mūsu mājas jumts, no kuras mūs izsūtīja, tecēja, grīdas bija izpuvušas. Rudenī iemūrējam krāsni, saremontējam Tagad tur dzīvo manas meitas ģimene.
Kad atbraucām, kaimiņi pret mums izturējās labi, bija daži dusmīgi pļavu dēļ, jo viņi izmantoja mūsu pļavas, kamēr mūsu nebija. .
Kad atbraucām, mūsu mājā bija iekārtota cūku ferma, es vēl arī tur pastrādāju.
Tā kā tajā vietā Sibīrijā, kur mēs bijām, bērni nestrādāja, tad bija grūti, fiziski biju vārga.
Skolu pabeidzu Latvijā, mācījos Kurmenes krievu skolā. Arī tagad bieži, rakstot latviski, piedomāju pie pareizrakstības, pārdomāju krieviski. Kad atbraucām uz mājām, brālis mācījās 3.klasē, viņu ielika Golvaru latviešu skolā - viss jau gāja labi, bet ar latviešu valodu drausmīgi. Skolotāja Suharevska divas vasaras mācīja brālim latviešu valodu.
Vēlāk es atbraucu uz Balviem. Strādāju maizes ceptuvē. Gribējās mācīties. 1963./64.mācību gadā sāku iet vakarskolā, pabeidzu 8.klasi, 9-pametu. Apprecējos, tā mācības palika.
Maizes ceptuvē biju brigadiere, atsāku mācīties vakarskolā, gandrīz 40.gados pabeidzu krievu vidusskolu. Krievu valodas dēļ bija gadījumi, ka, rakstot latviski, kļūdījos, darbabiedri tad mani ar humoru zoboja par garumzīmēm. Starp citu, arī tagad rakstot bieži vien piedomāju par garumzīmēm.
Es neizjutu pret sevi naidīgu attieksmi. Brālis Jānis gan. Viņš gribēja "dabūt īstenību", kāpēc izsūtīja. Brālis gribēja iestāties juristos, eksāmenus nolika, bet neuzņēma – “neprašol konkurs” /neizturēja konkursu/. Aizgāja armijā. Arnolds, brālis kurš piedzima Sibīrijā, gribēja būt ģeologs, bet netika. Tad Jānis, kurš jau bija iestājies “hidromelioratoros”, Jelgavā paņēma brāli uz Jelgavu, pabeidza abi melioratorus. Kad Jānim mācības gāja uz beigām, viņu izsauca uz komjaunatnes vai partijas komiteju neatceros, piedāvāja tur strādāt, iedeva laiku padomāt. Kad brālis uz turieni otreiz atbrauca viņš pajautāja; “Vai nezināt, ka esmu bijis izsūtīts?”, tā sarunas par darbu beidzās. Bet viņš bija iestājies komjaunatnē, jau Bērzpils skolā bija komjauniešu sekretārs. Brālis visu laiku meklēja atbildi - kāpēc izsūtīja. Ar kaut kā palīdzību arhīvā kaut kā bija uzgājis, ka Auziņus izveda tāpēc, ka tēvs bija dzimtenes nodevējs. Nesaprata - kā nodevējs? Kā tas var būt, par ko nodevējs? Tēvs neko sliktu nebija izdarījis!
Ar tagadējo prātu domāju, kā bija vecmammai to pārdzīvot, kad mūs izveda, kā jutās mamma un paps? Domāju - kā tas ir, viss savām rokām būvēts, un tad pēķšni to visu tev atņem? Vēl joprojām moka jautājums - kāpēc, par ko ar mums tā izrīkojās?" (pierakstīja Ruta Akmentiņa, 2017.gada 14.martā)

Ruta Akmentiņa

Izmantotie avoti, literatūra

1. LVA f.1894, l.7149, apr.1-Viļaka
2. Balvu Novada muzeja krājuma materiāli
3. Aizvestie 1949