Latgales Partizānu Pulkam - 105

1918.gada 1.decembrī Padomju Krievijas Sarkanās armijas daļas iebruka Latvijas teritorijā. Lai aizsargātu savas mājas, ģimenes, dzimto novadu un paglābtos no terora Balvu apkārtnes vīri brīvprātīgi, pēc savas iniciatīvas, sāka veidot partizānu pulciņus.

1919.gada jūnija sākumā “zaļo” pulciņi apvienojās Balvu partizānu nodaļā, par komandieri kļuva Jānis Vīndedzis. 1919.gada maijā un jūnijā Liepnas - Balvu - Rugāju apvidū neatradās neviena no karojošām armijām, nedarbojās pārvaldes iestādes, novada aizsardzību savās rokās ņēma vietējie partizāni.

Pavēle par pulka dibināšanu izdota mēnesi pēc tam, kad Balvu partizānu nodaļa bija atvairījusi ienaidnieka uzbrukumu vairāk kā 50 km garā frontes līnijā, līdz ar to nodrošinot aizmuguri Latvijas Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem un to sabiedrotajiem. Neatkarības kara laikā Balvos atradās Latgales partizānu pulka štābs.

Pavēle Jānim Vīndedzim par Latgales partizānu pulka izveidošanu un fragments no pulka vārdiskā saraksta. LNA-LVVA 3599f.,1.apr. 2.l., l.lp.

1919.gadā cīņas turpinājās mainīgām sekmēm, partizāni savu ieņemto teritoriju noturēja. Lielākas kaujas - pie Stompakiem, Tilžas, Augustovas, Susājiem un Liepnas. Vissmagākā kauju pārbaude Latgales partizānu pulkam pienāca 1920.gada janvārī, sākās Latgales atbrīvošana. Latgales divīzijas štābs atradās Balvos, 8.Daugauvpils kājnieku pulks nomainīja partizānus sektorā no Liepnas līdz Balvu - Viļakas ceļam. Lielākās kaujas pulks izcīnīja pie Šķilbēniem, Kārsavas, Baltinavas, Augšpils, Pitalovas.

Pēc kara Latgales partizānu pulku novietoja Kārsavā, vēlāk Rēzeknē, bet 1921.gada septembrī patstāvīgās mītnēs Cēsīs un Valmierā. 1922.gadā pulku izformēja, atlikušos karavīrus ieskaitīja viena bataljona sastāvā 9.Rēzeknes kājnieku pulkā. Par varonību kaujās 53 pulka karavīri saņēma augstāko Latvijas valsts militāro apbalvojumu Lāčplēša Kara ordeni. Godinot kritušo karavīru piemiņu 1938.gada 14.augustā Balvos atklāja pieminekli kritušajiem Latgales partizānu pulka karavīriem.

***

Balvu Novada muzeja krājuma rokrakstu kolekcijā glabājās Leonīda Ļubimova apkopotas partizānu pulka karavīru - tēva Andreja Ļubimova, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru Alekseja Ļubimova-Lavrentjeva, Nikolaja Ivanova atmiņas par notikumiem Balvu apkārtnē 1919.gadā un Latgales partizānu pulka karavīra Aleksandra Siliņa atmiņu stāstījums, ko pierakstījusi meita Margarita Grieta Stradiņa (Siliņa).

“1919.gada vasara bijusi silta un auglīga, bet daudz no vasaras palicis nepamanīts, vienādi granduši trokšņi, vakaros varējis dzirdēt šāviņus. Bija aicinājums visiem apkārtējo māju jaunajiem puišiem aizstāvēt savas mājas no laupītājiem kopīgi. Bet drīz nodibinājusies partizānu grupa. Visi strādājuši mājās saimniecībā, bet tiklīdz draudējusi kāda kustība un gaidāmi jauni sirojumi pa mājām, partizāni tūlīt bijuši pozīcijās. Tā Siliņu abi brāļi Aleksandrs un Voldemārs sargājuši apkārtni ap mājām, un arī pozīcijās Zeltiņu mežniecības ierakumos. Bieži nākuši sarkanie vākt ziņas par partizāniem, viņi staigājuši pa nelielām grupām dienas laikā, arī naktīs biedējuši cilvēkus, veduši projām lopus, tos kāvuši Pokrotā vai Tikaiņos, atņēmuši pārtiku iedzīvotājiem. Pokrotā un Tikaiņos saimniecēm no salaupītā nācās gatavot ēdienus, tādēļ tās arī dzirdējušas viņu sarunas, kur ies sirot. Viņas padevušas ziņu saimniekiem, kam draud apzagšana. Vienā dienā pa kaimiņu ganu ķēdi, ganiņš viens otram pedevis ziņu, ka draud aplaupīšana Siliņu mājām, bet šoreiz arī bijuši plāni nošaut manu tēvu Aleksandru un viņa brāli Voldemāru, jo viņu dēļ it kā nevarot izlauzties uz Rugājiem. Pievakarē ieradušies bruņoti vīri, jautājuši kur Voldemārs un Aleksandrs, vectēvs Jēkabs teicis, ka nav mājās. Tūlīt svešie ķērušies pie darba. Izlauzuši ar durkļa galu galdiņa atvilktni, kur atradušies zemes dokumenti, tik grūti pirktās zemes apliecinājums, tad no skapjiem izvilkuši visu kas derīgs, pavēlējuši vectētiņam Jēkabam jūgt zirgus ratos, izgrābuši vēl visu kas apcirkņos, sabēruši maisos, tos sakrāvuši ratos, vēl pie akas izrāvuši ārā piena kannas, arī tās paņēmuši līdzi, vēl biezpienu un vectētiņa aitādas kažociņu. Vectētiņam pavēlējuši braukt līdzi, vectētiņš paspējis vēl atdot vecmāmiņai maciņu un atvadīties... Vectētiņu nošāva, vēl ar šautenes durkli iedurts galvā, tā atstājuši, tā arī viņu atrada. Saulīte rietējusi, kad gani dzirdējuši spalgu šāvienu, vakara klusumā to varēja dzirdēt arī Siliņu mājās. Vectētiņu aprakuši turpat pie mājas, pie lielās priedes, uz kapsētu nevarējuši tikt...” /Fragments no Aleksandra Siliņa stāstītā meitai par notikumiem Rugāju apkārtnē/

”...27.maijā, kad vēl nebija dzirdama kononāde, caur Balviem sākās nekārtīga sarkanarmiešu daļu bēgšana, kopā ar komisāriem, aktīvistiem un citiem padomju ierēdņiem. Vieglie un smagie pajūgi, transports ar lielgabaliem, kara mantām, lauku virtuvēm, zirgu pajūgiem, pa starpām mašīnu taurēšana, lamāšanās. Daļa transporta novirzījās uz Viļakas pusi, daļa uz Rugājiem... 30.maijā līdz ar pēdējiem pajūgiem aizmuka arī Balvu priekšnieki un viņu ierēdņi. Atkāpjoties aizdedzināja Balvos uz galvenā ceļa tiltu. Vietējie iedzīvotāji tiltu izglāba, uguni nodzēšot un neizklīstot pa mājām gaidīja atbrīvotājus. Izgāja arī dezertējušie un noslēpušies sarkanie strēlnieki. Viņi kopā ar vietējiem iedzīvotājiem sanāca uz kalna pie katoļu baznīcas, un skatījās pāri ezeram uz rietumiem, bet ne naktī, ne rītā neviens no sarkano padzinējiem tā arī nerādījās. Kārlis Lācis un bijušais cara armijas oficieris Vīndedzis izziņoja sapulci, kurā aicināja nodibināt pašaizsardzības vienību. Pēc partizānu izlūku ziņām uz partizānu zonas robežām stāvoklis bija ļoti nedrošs un bīstams. Sarkanie latvieši izvietojās Viļakā, Baltinavā, Tilžā (tolaik Kokoreva) un Bērzpilī. Sādžās blakus partizānu teritorijai viņi noarganizēja atbalsta punktus, bet uz ceļiem aizsardzības punktus. Partizānu komandieri pēc saņemtās informāciju saprata, ka viņiem jārēķinās tikai ar saviem spēkiem. Balvos izveidoja Balvu partizānu nodaļu un brīvprātīgo pierakstīšanās punktu, par vadītāju ievēlēja Vīndedzi. ...” (Fragmenti no Leonīda Ļubimova apkopotajiem atmiņu stāstījumiem)

Informāciju sagatavoja Ruta Akmentiņa. Izmantoti LNA-LVVA un Balvu Novada muzeja krājuma materiāli