III konference "Latviesu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos"

18.martā Gulbenē notika III starpnovadu zinātniski pētnieciskā konference "Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos." Jau trešo gadu konferences norisē aktīvi piedalās izglītības iestāžu skolēni, rakstot zinātniski pētnieciskos darbus par 1941.gada un 1949.gada deportācijām un represēto cilvēku likteņstāstiem.

Šajā konferencē savus zinātniski pētnieciskos vai radošos darbus prezentē arī bijušo četru rajonu (Balvu, Gulbenes, Madonas, Alūksnes) skolēni. Šogad darbu skates vispirms notika skolā, tad katra bijušā rajona centrā. Komisija (vēstures skolotāju MA divi skolotāji un Novada muzeja direktore), izvērtējot iesniegtos trīs darbus, divu skolēnu darbus izvirzīja  konferencei Gulbenē.

Balvos otrajā kārtā tika iesniegti trīs darbi vecuma grupā no 9.- 12.klasei. Gulbenē šogad ar ziņojumiem uzstājās Balvu Valsts ģimnāzijas 12.b klases skolniece Linda Eizāne (skolotāja: konsultante Irēna Šaicāne), kura stāstīja par sava vecvectēva Arvīda Eizāna ģimeni, un Viļakas Valsts ģimnāzijas 10.klases skolnieks Reinis Jeromāns par Staņislavu Pužuli. Abi skolēni, iegūstot 1.vietu novadā, teicami prezentēja gan savu zinātniski pētniecisko darbu, gan radošo darbu, konferencē Gulbenē.

Labs un emocionāls darbs 2.kārtai bija sagatavots arī Tilžas vidusskolas 9.klases skolniecei Tatjanai Krimai (skolotāja: konsultante Aina Rakstiņa) par savas dzimtas likteņiem 1941.gada 14.jūnijā deportācijā.

Irēna Šaicāne, izmantojot sagatavoto PowerPoint prezentāciju, konferencē stāstīja par jaunāko pētījumu „Latvijas Arhīva dokumenti – vēstures liecības par balveniešiem 1949.gada 25.marta deportācijā”, jo, strādājot LVA arhīvā ar 11 balveniešu izsūtīšanas – uzskaites lietām, ir sagatavotas gan dokumentus kopijas, gan izveidots šo ģimeņu īss dzīves apraksts 1949.gada 25.marta deportācijā, kas izmantojams kā palīglīdzeklis Latvijas vēstures tēmu apguvē 9. un 12.klasēs.

2012.gadā konference notiks Alūksnē

Konferencē piedalījās arī kultūras ministre Sarmīte Ēlerte. Uzrunājot konferences dalībniekus, viņa uzsvēra, cik svarīgas ir atmiņas nacionālas valsts pašizpratnē un pašapziņā. Viņa uzskata, ka šī pieredze, pētot un pierakstot represēto stāstus, būtu pārņemama arī citās Latvijas skolās. „Šī ir ļoti svarīga diena tāpēc, ka atkal atsevišķu cilvēku stāsti būs saklausīti, pierakstīti un tie kļūs par daļu no mūsu nācijas kopējā stāsta. Jo stiprākas būs mūsu atmiņas - individuālās, dzimtas līmenī - atmiņas, kas pārtop par tautas kopējām atmiņām , jo stiprāka būs mūsu Latvijas nacionālā valsts. Atmiņas par to, cik svarīgi ir izcīnīt valsti, atmiņas par to, cik traģiski ir to zaudēt, veido mūs par to, kas mēs esam," uzskata S. Ēlerte.

Pirmā konference notika Balvos, kuras idejas autors un pasākuma "sirds" bija Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Vanags. Viņu vairāk interesēties par deportācijām pamudināja paša ģimenē pārdzīvotais.  Sarunas ar māti viņā modināja interesi par Sibīriju. „Rūgtā patiesība ir tā, ka mēs par šo cilvēku piedzīvoto zinām ļoti maz. Tā informācija, kas šobrīd Latvijā ir pieejama, ir fragmentāra un bieži vien nopietnākiem pētījumiem vai datu apkopojumam nav īsti piemērota. Nereti šī informācija ir izsvaidīta pa dažādiem avotiem, ir primitīva un pat pretrunīga. Trūkst pamatīga apkopojuma. Arī tajos gadījumos, kad deportētie tiek iztaujāti, katrs ir stāstījis to, kas viņam šķitis svarīgāk, un intervētājs ir tikai paļāvies uz stāstītāju, taču šādā gadījumā nav iespējams iegūt vienotu atskaites punktu. Šāda informācija mums sniedz nepilnīgu ainu par to dienu notikumiem. Uzskatu, ka valstī būtu jāveic visaptverošs zinātnisks pētījums par deportācijām. Šī ir viena no būtiskākajām pagājušā gadsimta tautas vēstures lappusēm. Viss, ko mēs šajos 20 neatkarības gados esam paveikuši, ir vien skaitļi un izvesto uzvārdi, kā arī maršruts un nometinājuma vietas, taču par to, kā izvešana notika, kas bija tie, kas glāba, kas bija tie, kas nodeva, mums ir miglains priekšstats. Ja šajā jautājumā netiksim skaidrībā, tad arī turpināsim dzīvot relatīvismā, nezinot, ko mācīt jaunajai paaudzei. Neaudzinot jauniešus konkrētā vidē un vēsturiskā kontekstā, iegūsim paaudzi, kas būs gatava liekties visos vējos, lai no kuras puses tie pūstu,” stāsta Jānis Vanags.