Sonetu vainaga "Veļtējums Aglyunas Dīvomotei" autoru Albertu Garo (Lobreiteņu) simtgadē atceroties

Pirms 100 gadiem Balvu pagasta Nagļos dzimis skolotājs, dzejnieks Alberts Garais (Lobreiteņš). Sabiedrības ievērību guvis ar sonetu vainagu "Veļtējums Aglyunas Dīvomotei" ("Zīdūnis", 1936, Nr.1).

“Domas par sonetu vainagu man radās grūtā brīdī, kad bez iemesla un pārkāpuma apmelošanas dēļ biju atraidīts no tālākas kursu apmeklēšanas 1935.gadā. Toreiz, kad ar dziļām sirdsāpēm atvadījos no kursa biedriem, pašā spraigākā darba laikā, cik tas bija sāpīgi, izmisumā nekritu. Ar paļāvību uz Dievu un Dievmātes gādību, man radās paļāvība, ka kursu vadībai agrāk vai vēlāk atklāsies patiesība. Cerībā par tādu iznākumu es pārbraucu mājās un drīz vien uzrakstīju šīs sonetes. Un kā redzi, tas arī piepildījās!”
(Fragments no A.Garā stāstītā Jānim Cibuļskim 1938.gadā.)

 Skolotājs, dzejnieks Alberts Garais (ps. Lobreiteņš)

Alberts Garais dzimis 1912.gada 11.jūlijā Balvu pagasta Nagļos (tagad Rugāju pagasts). Mācījies Upatnieku, Nagļu un Rugāju pamatskolās. “Ģimenē mēs bijām trīs brāļi un trīs māsas, Marija (1912), Alberts (1912), Jānis (1914), Pēteris (1922), Anastasija (1925), Tekla (1928). “Sākumā skolā gājām Upatniekos. Pēc gada, kad Nagļos atvēra skolu, mēs tepat mācījāmies. Albertam bija laba galva, pamatskolas 4 klases beidza 3 gados. Pēc tam 2 gadus mācījās Rugāju sešklasīgajā pamatskolā. Viņš bija nodomājis iet skolā tik ilgi, cik būs iepējams”. (no brāļa Jāņa Garā atmiņu pieraksta)

1934.gadā A.Garais beidza Balvu Valsts ģimnāziju. Mācījās Jaunaglonas skolotāju kursos. Mācīja ticības mācību pagasta skolās. Papildināja zināšanas un ieguva tiesības strādāt par skolotāju Nagļu I pakāpes pamatskolā. “Albertam iznācās mācīt jaunākās māsas Anastasiju un Teklu” (J.Garais).

Pazīstams kā viens no pirmajiem latgaliešu autoriem, kurš rakstīja dzeju sonetu vainagos. Pirmā publikācija - dzejolis "Zīmassvātku naktī" ("Zīdūnis", 01.11.1933)
Sabiedrības ievērību guvis ar sonetu vainagu "Veļtējums Aglyunas Dīvomotei" ("Zīdūnis", 1936, Nr.1).

Lobreiteņa visvairāk lietotā dzejas forma bija trioleti un soneti, kā arī īsas epigrammas. Daudz nozīmīgu dzejoļu publicēts rakstu krājumā "Olūts" (1943-1944). Publicējies tādos periodiskajos izdevumos kā "Zīdūnis", "Sauleite" un "Olūts". Rakstījis dzeju tikai latgaliski. Dzejas tematika - patriotisms, tikumība, darbs, reliģija. Dzejoļi nav izdoti atsevišķā grāmatā, bet palikuši izkaisīti 20. gs 30. - 40.gadu preses izdevumos. Muzejā glabājās A.Garā (Lobreiteņa) dzejas apkopojums mašīnrakstā.

Darbojies Latgales katoļu jaunatnes savienībā. Darbojoties biedrībā Alberts Garais iestudēja vairākas lugas, piemēram, R.Blaumaņa “Zagļi”, “Skroderdienas Silmačos”.

“1940. - 1941.gados Albertam neļāva strādāt par skolotāju. Kāpēc, to nepaskaidroja. Vienu gadu nostrādāja par malkas griezēju. Kad aizgāja krievi un ienāca vācieši, Alberts atkal strādāja par skolotāju Nagļos. Albertam patika mūzika, kāzās viņam uzdāvināja vijoli un cītaru. Mums bija arī garmoška. Vācu laikā nopirka cītaru, ģitāru, mandolīnu. “ (J.Garais)

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1943./1944.gada ziemā A.Garais netaisnīgi apsūdzēts, apcietināts un ieslodzīts Salaspils nometnē, kur arī pazudis bez vēsts. Fragmenti no Jāņa Garā atmiņu pieraksta: “... Mani izsauca uz Balviem, uz komisiju. Kaut gan esmu švaks ar acīm un tāpēc Latvijas laikā armijā nedienēju. Mani nekur nepaņēma. Otrā dienā Albertam bija jāierodās uz komisiju. Vakarā ciema puiši atbraukuši no Balviem, pateica, ka Alberts ir aizturēts. Nākošajā dienā mēs ar onkuli braucam uz Balviem. Atradu vajadzīgo iestādi, gāju iekšā. Apvaicājos, kur ir mans aizturētais brālis. Atbildēja, ka neteikšot, kur tagad ir brālis. ... Vēlāk pienāca ziņa, ka pārsūtīts no Abrenes uz Rīgu vai Salaspili. ... Iesniedzu savāktos parakstus drošības policijā, lai pārskata Alberta lietu. ... Gaidam, kad lietu caurskatīs. Neko nesagaidam. ... Viņu aizsūtīja uz Vāciju. Vācieti sakāva. Citi sāka atgriezties. Atgriezās Apšu Jāzeps. Stāstīja, ka vienā reizē draugi aiznesuši Albertu ar nestuvēm. Alberts bija nesamaņā. ... Uzzinājām, ka ir atgriezies kārsavietis Kārlis Celmiņš. No viņa uzzinājām, ka Alberts ir bijis vieglākā darbā, viņš smagākā darbā Vācijā. Vakaros vienmēr satikušies. Celmiņš ticis aizsūtīts citur. Pēc tam Albertu nav saticis. Vairāk nevienu neesmu saticis, kurš būtu bijis kopā ar Albertu... ”

Atmiņu stāstījumu par tikšanos ar Alberu Garo uzrakstījis literāts, grāmatizdevējs Jānis Cibuļskis. (1985)
Cibuļskis: “... 1943.gadā apcietināts un aizvests uz Salaspils nometni. 1945.gada pavasarī aizvests uz Vāciju Štutkofas koncentrācijas nometni, par tālākajām gaitām ziņu trūkst. Bija precējies. Ģimenē divi bērni - dēls un meita. Apcietināšanas laikā dēlam bija 2 gadi, bet meitai tikai 6 mēneši. ... Ziņas sniedza Alberta māsa Tekla Novika. Alberta apcietināšanas laikā māsai Teklai bija 10 gadi...

Mūsu tikšanās notika 1938.gada 28. un 29.jūnijā Alberta mājās Nagļos. ... 28.jūnija sestdienā laiks bija silts, mierīgs un saulains. Ceļš no Viļakas uz Balviem 29 kilometri veda lielākai daļai caur mežu. Izbraucot no meža, pie Silakroga, jau pa gabalu atklājās Balvu pilsētas panorāma: pa labi katoļu baznīca, balta ar diviem torņiem, bet pa kreisi - luterāņu baznīca. ... Vieglā gaitā bez apstājas es izbraucu cauri pilsētai un pagriezos pa Bērzpils ielu.

... Jau pavisam saule pazuda aiz apvāršņa, kad es iebraucu dzejnieka Alberta Lobreiteņa pagalmā. Kā pirmo no sētas cilvēkiem satiku Albertu ar cirvi rokā, kas tiko bija nokāpis no jaunbūvējamās mājas jumta kāršošanas... A.Garais:”Tēvs būdams mazzemnieks, uz savas šņoru zemes neracionāli saimniekojot, nebija spējīgs uzcelt lielākas un labākas ēkas. Es biju mazs, gāju vēl ganos. Bet tagad, kad esmu jau beidzis vidusskolu un strādāju par ticības mācības skolotāju un saimē esmu vecākais bērns, mans pienākums ir palīdzēt tikt pie labākām ēkām”.

... Pa mūsu pastaigas laiku māte pagatavoja vakariņas. Pastaigas laikā Alberts man rādīja un stāstīja ar lielu aizrautību un es cītīgi klausījos. Kad mikrēšļa stundā apvāršņa redzamība palika tuva, mēs pārgājam sarunā par literatūru, par atmiņām un kursiem Jaunaglonā, par nākotnes izredzēm, utt.

Pēc vakariņām kāpām uz klētiņas augšā. Augšā rūme bija tāda: abās pusēs pa mazam lodziņam, Alberta gulta un “rakstāmgalds”. Uz galda dzeju manuskripti, grāmatas, žurnāli, avīzes un radio. Arī man bija iekārtota guļas vieta, klāta ar baltu linu palagu.
Kad bijam jau gultā Albertam prasīju: “Albert, pastāsti kā veidojās tavs sonetu vainags “Aglynas Dīvmōtes gūdam?”
“Domas pas sonetu vainagu man radās grūtā brīdī, kad bez iemesla un pārkāpuma apmelošanas dēļ biju atraidīts no tālākas kursu apmeklēšanas 1935.gadā. Toreiz, kad ar dziļām sirdsāpēm atvadījos no kursa biedriem, pašā spraigākā darba laikā, cik tas bija sāpīgi, izmisumā nekritu. Ar paļāvību uz Dievu un Dievmātes gādību, man radās paļāvība, ka kursu vadībai agrāk vai vēlāk atklāsies patiesība. Cerībā par tādu iznākumu es pārbraucu mājās un drīz vien uzrakstīju šīs sonetes. Un kā redzi, tas arī piepildījās!” paskaidroja Alberts.
“Es ceru un gaidu ka tādā pat virzienā strādāsi arī tālāk. Tad es varēšu izdod tavu dzeju krājumu”.

Lobreiteņa labākai raksturošanai atļaušos atzīmēt, ka viņš bija pilnīgs atturībnieks no alkohola un nikotīna. Viņš teica: “Ir pārāk necienīgi turēt uz galda starp grāmatām un krucifiksu tik nehigieniskas lietas kā pelnu trauku ar papirosu atkritumiem”. ...

Īsajā vasaras naktī neiznāca pagulēt. Nakts pagāja dzīvās un interesantās sarunās. Man šī ciemošanās deva daudz ierosinājumu un pārdomu.
Dzejnieks manā apziņā un dvēselē kristalizējās kā patiess cilvēks, labs dzimtenes dēls ar dziļu ticību un mīlestību Dievam. Sadzīvē ar citiem cilvēkiem mīlēja humoru.

Rītā, kad saule jau spīdēja pa lodziņu, cēlamies augšā. Bija svētdiena 29.jūnijs - apustuļu Pētera un Pāvela svētku diena. Nokāpām no klētiņas augšas, iegājam saules apspīdētā pagalmā. Diena solījās būt skaista. Ātri paēdām brokastis, ar pateicību atvadījos no Alberta mātes un māsas un braucam.
Ceļš veda pa Lubāna līdzenumu. Tā ka Alberts man visu rādīja un stāstīja gājām kājām. ... Ātri bijam pie Bēržu draudzes baznīcas. Te dievlūdzēji bija sanākuši. Mēs piebraucam pie plebānijas, atstājām velosipēdus un gājām uz baznīcu. ... “Mūsu baznīca nav liela, balti krāsota un bagāta ar gleznām, kalnā kā sala Lubāna pļavu ieskauta”, priecīgs par savas draudzes baznīcu stāstīja Alberts, kad pēc dievkalpojuma mani pavadīja ceļā.
“Brauc draugs lai veicās!”, viņš teica, māja ar roku un palika stāvot kā sastindzis baznīcas kalnā ar skatienu pavadot mani. ...”
(fragmenti no Cybuļska J. “Monstra te esse Matrem!” (albuma vēsture), rokraksts)

 Informatīvo lapu sagatavoja Ruta Akmentiņa (2022)

Foto no https://literatura.lv/lv/person/Lobreitens/872857

Izmantotā literatūra

1. Balvu Novada muzeja krājuma materiāli
1.1. Cybuļskis J. Monstra te esse Matrem! (albuma vēsture), rokraksts, 1986. BLNM-1292
1.2. Jāņa Garā atmiņu pieraksts,BLNM-3433
1.3. A.Lobreiteņš “Dzejoļi”, BLNM-3433
2. periodika.lv materiāli par Albertu Garo
3. https://www.literatura.lv>person>Lobreitens
4. Latgales Dati
5. Rugāju novada informatīvais biļetens “Kurmenīte”, 2019. gada septembris