Balvu Novada muzejs

Atmiņu stāsts . Broņislava Bukša. Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.

Drukāt
Kategorija: Aktualitātes
Trešdiena, 24 Marts 2021
"Tās ir rētas kas nevar aizaugt. Par ko izsūtījuma gadi? Par ko?”
Broņislava Bukša
25.martā godinām Komunistiskā genocīda upuru piemiņu. Ieskaties Broņislavas Bukšas atmiņās par to dienu notikumiem...
Izstādi "Atmiņas par Sibīriju" var skatīt Balvu novada muzeja mājaslapas sadaļā "Virtuālās izstādes"vai https://www.facebook.com/973628419314033/posts/4191161640894012/
1949.gada martā no Latvijas deportēja  42 195  cilvēkus. No 25. - 29.martam no Viļakas apriņķa izsūtīja 342 ģimenes - 1696 cilvēkus. Viļakas apriņķī vairākumam izsūtīto kā galveno deportāciju motivējumu norādīja - nacionālisms. Par bīstamiem padomju varai atzīst arī 122 bērnus līdz 7 gadu vecumam. Atšķirībā no 1941.gada 14.jūnija, 1949.gada marta akcija iezīmējās kā tieši pret latviešu tautu vērsta, un galvenokārt skāra lauku iedzīvotājus, valstī 95,60% no izsūtītajiem bija latvieši. No Viļakas apriņķa izsūtīto skaita 29 cittautieši.
Tā ir statistika, skaitļi aiz kuries ir cilvēki, viņu likteņi, sāpes, ciešanas... 
Izsūtīto vidū bija arī Bukšu ģimene. 1949.gada 26.martā uz Omskas apgabala Poltavkas rajonu izsūtīja Donatu (1879), Sofiju (1881), Broņislavu (1927), viņus izsūtīja no Balvu pagasta Dzeņulauzām, bet Tadeušu (1908) no Balviem Bērzpils ielas 9.  Bukšs Donats nomira izsūtījumā 1952.gada 4.jūnijā.
Stāstu par to dienu notikumiem muzejam uzticēja glabāt Broņislava Bukša. “Izsūtīja tēvu, māti, brāli un mani 1949.gada martā. No Dzeņulaukiem (Dzeņulauzas ciems). Līdz ceļam aizveda ar ragavām, tālāk uz Balviem ar mašīnu uz vilcienu.
Es tajā laikā strādāju Vecgulbenes ciema padomē par sekretāri. Biju atbraukusi palīdzēt sakārtot nodokļu papīrus. Tad ienāca. Manis sarakstā nebija, saka, kas tā tāda, kaimiņiene? Uzzināja kā meita, taisies līdzi. Plika biju, viss kas mugurā, jo atbraucu no Gulbenes. Bija šausmīgs izmisums. Neatceros kā mūs aizveda, vai starp vedējiem bija pazīstami.
Vēlāk uzzināju, ka bija tādi vedēji kas palīdzēja mantas savākt, atļāva visu ņemt. Bet mums kā zvēri. No izmisuma aizgājam neko nepāņēmuši. Pat maizīti nepaņēmām, atceros tiko bija izcepta, no krāsns izvilkta. Tēvam bija kaltētas tabakas lapiņas, lūdza lai atļauj atgriezties un paņemt, bijam jau no mājas izgājuši. Neļāva. Neko nepaņēmām. Mamma āva kājas, viens vedējs uzbļāva, aujieties, aujieties, ņemiet līdzi cirvjus, zāģus, būs jāstrādā. Tajā brīdi domājam pavedīs kadu gabaliņu, nošaus un apraks. Vēlāk Otīlija Helma stāstīja, ka viņiem vedēji palīdzējuši, paši gājuši meklējuši maisus, graudus izbēruši un tukšajos maisos bāzuši drēbes, pārtiku, pat vienu miltu maisu iekrāva vezumā līdzi.
Brāli no pilsētas paņēma. Viņš jautāja vedējiem: “Vismaz pasakiet par ko?” Atbildēja, vai tad nezinat, jūs kulaku ģimene. Brālim sāka birt asaras. Pieci hektāri un kulaku ģimene. Rentējam zemi, gājam par kalpiem.
Ceļā mira mazi bērni, mirušos paņēma kā jērus aiz kājām un izmeta, kā var būt tāds naids (raud). Tur kur mūs aizveda ciemā dzīvoja bērni un sievas, viens vīrietis ar koka kājām. Lielākā daļa bija ukraiņu. Tur jau pret mums bija labi, vietējie nesa ēst, kaut kartupeļus bļodiņā. Vēlāk, kad braucam prom visi raudāja, bijam saraduši. Pa visu kolhozu bija mājas no zemes velēnām. Uz aku gājām pēc ūdens puskilometru, gotiņas veda un stāvēja rindā, lai padzirdītu. Vīrieši karā krituši, sievietes badā izvārgušas. Ūdenī vārījām graudus. Vienreiz Helma Otīlija paņēma kabātā graudus, par to divus gadus atsēdēja Omskas cietumā. Filma par Melāniju Vanagu  svētki, pret mūsu izsūtījuma dzīvi. Bads bija. 300 grami maizes strādājošam deva. Man vēl to vajzdzēja sadalīt vecīšiem (domāti vecāki) raud..
Māsa ar ģimeni netika izsūtīta, kaut ko mums sūtīja paciņās, gaļu sūkājam kā konfekti. Nogreiza plānu, plānu šķēlīti, kā papīriņu caurspīdīgu, sūkājam kā konfekti (raud).
Atceros bija izsūtīta veca māte pāri 80 un neredzīgs dēls, tādēļ ka otrs dēls bija mežā partizāns.
Man bija 22 gadi. Bija iespēja apprecēties ar vietējo puisi. Māte teica precies. Es domāju, kā tas būs, apprecešos, piedzims bērni, visi aizbrauks uz Latviju man būs jāpaliek. Ļoti gribējās uz dzimteni.
  Kad strādāju Vecgulbenē, gājām uz vietējo klubu. Tur viens krievu virsnieks manī iekatījās. Kad mēs jau bijam izsūtīti, kaut kā bija uzzinājis manas māsas adresi. Māsa atrakstīja, ka viens raksta un prasa adresi. Teicu lai nedot, nu ko nu vairs, esmu jau Sibīrijā. Bet tas karavīrs turpināja māsai rakstīt, beidzot iedeva adresi. Viņš atrakstīja, teica atbraukšu, dabūšu jūs laukā. Bet es jau nezināju vai tikai mani  varēs dabūt laukā, vai manus vecīšus arī. Kā tas būs es aizbraukšu, viņi paliks. Teicu nē, vecākus neatstāšu, nebraukšu, lai neraksta.
Stepē zāle neauga. Zeme gan bija auglīga, auga kvieši. Lopu fermas bija, govis. Zirgs bija tikai priekšsēdētājam, braucam ar vēršiem. Bija simtiem aitu, neviens jērus nepārskaitīja, nobeigušos izmeta, vasarā apraka. Izsūtītie ēda, vilna jau bija nogājusi, ādas nebija. Es tādu nevarēju ieēst.
Tas nav izstāstams, prātam aptverams, to var saprast tas, kas pats tur bijis.
Cilvēki tajā vietā dzīvoja kā “maisā”. Kad mēs spēlējam, bērni kaut ko tādu nebija redzējuši, brīnījās no kurienes skaņa. Bija gadījums, kad puisi no ciema paņēma armijā. Aizveda līdz vilcienam, a viņš nav vilcienu redzējis, muti ieplētis skatās, viņu sabrauca. Gultu nebija, gulēja uz stalažiņām, gultas veļas nebija, veļenks (veltenis) zem galvas i gulēja. Ciemā tikai skolotājai bija mētelis, pārējie staigāja pufaikās.
Tēvs nomira Sibīrijā. Māte atbrauca agrāk, kopā ar vienu ģimeni no Rēzeknes. Es vēlāk, kamēr visus papīrus nokārtoju. Brālis no mums Sibīrijā aizgāja dzīvot pie savas dāmas. Bija nopirkuši mājiņu. Vēlāk gan atgriezās Latvijā.
Atbraucam pie māsiņas. Mūsu māja bija nopostīta, iznīcināta. Vēlāk, kad jau atzina par nepamatoti izsūtītajiem, maksāja konpensācijas par mantu, izrādījās mūsu manta nebija piereģistrēta, kad mūs izveda. Piereģistrēts bija tikai “Stol i dve skameiki” (galds un divi ķeblīši). Saņēmu 400 lati, izdalīju ar māsiņu. Māsiņa jau bija cīnījusies. Teica ka nevar būt kulaki, par mani, ka es esmu beigusi mašīnrakstīšanas kursus un strādāju ciema padomē, ka es tak strādāju padomju tautas labā.
Negribēja jau mani ņemt darba. Tas jau bija vēlāk, aizgāju prasīt dzīvokli. .... man teica: ”Priekš bandītiem dzīvokļu nav”.
Strādāju slimnīcā par sanitāri. Vēlāk celtniecībā, apprecējos, dabūjam dzīvokli. Veselība Sibīrijā bija sabojāta, bet tas nozīmēja, ja aiziešu no celtmiecības, dzīvokli atņems. Paldies ārstei Zariņai, viņa iedeva spravku (izziņu), ka nevaru strādāt saulē un smagu darbu. Tā dzīvoklis palika.
Strādāju bērnudārzā. Strādāju gaļas kombinātā laboratorijā, tur darīju visus darbus, izņemot ko man neļāva, špricēt, to darīja ārste. Ārste bija Dreimaņa (Kultūras nodaļas vadītājs Vitolds Dreimanis) sieva Gaida. Tā es nostrādāju piecus gadus. Atceros, kā Dreimaņa meita beidza vidusskolu un māte viņai izlaidumam tamborēja kleitu.
Pensijā aizgāju no gaļas kombināta. Vēl strādāju restorāna bārā par garderobisti.
Atceros, kad sāku strādāt slimnīcā, ātrās palīdzības šoferis vienreiz man jautāja: “Kas tu esi, ukrainiete, vai krieviete”. Teicu: “Nē, esmu latviete”. Tā pa to izsūtījuma laiku tā krievu valoda bija iegājusies.
Tās ir rētas kas nevar aizaugt. Par ko izsūtījuma gadi? Par ko ?"
Broņislavas Bukšas atmiņu stāstījums pierakstīts 2017.gada 16.martā 
Izmantoti Balvu Novada muzeja krājuma materiāli