Balvu Novada muzejs Ekspedīcija - A.Rimoviča kultūrvēsturiskais mantojums Latgalē. - Balvu Novada muzejs
Balvu Novada muzejs

Ekspedīcija - A.Rimoviča kultūrvēsturiskais mantojums Latgalē.

Drukāt
Kategorija: Aktualitātes
Ceturtdiena, 07 Septembris 2017

28.-29. augustā Muzeja darbinieki devās ekspedīcijā. Tās mērķis bija apzināt koktēlnieka prāvesta Antona Rimoviča atstāto kultūrvēsturisko mantojumu Latgalē. Divās dienās ekspedīcijas dalībnieki guva priekšstatu par A. Rimoviča  ieguldījumu Latgales baznīcu, altāru, draudzes māju celtniecībā, atjaunošanā un labiekārtošanā, kā arī par viņa koktēlnieka talantu, ar kuru viņš kalpoja Dievam un cilvēkiem, radot vērtīgus sakrālās mākslas darbus. A.Rimovičs galvenokārt darināja skulptūras no koka,  veidoja atlējumus  gan ģipsī, gan izmantojot cementa javu. Daži viņa darbi vēl ir saglabājušies draudzēs, kurās prāvests kalpojis. Kopumā Latgalē Antons Rimovičs ir kalpojis vismaz 9 draudzēs.

Ekspedīcija sākās ar Sv. Misi Bikovas Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu draudzes baznīcā Gaigalavā, kurā Antons Rimovičs ir strādāja no 1926.gada līdz 1929.gadam.  Bikovā viņš piedzīvoja nepatīkamu gadījumu, kurā paša kalps laupīšanas nolūkā uzbruka prāvestam ar cirvi, smagi ievainojot rokā.

Tālāk muzeja darbiniekus ceļš veda uz Rudzātu Sv.Jēkaba draudzi, kurā A.Rimovičs kalpojis no 1921.gada līdz 1926.gadam. Šinī baznīcā viņš ir uzbūvējis lielo koka altāri. To aplūkojot, varēja saskatīt zināmas līdzības ar Balvu Romas katoļu baznīcas galveno altāri, par kura izveidi mēs arī varam pateikties prāvestam A. Rimovičam.

Vārkavas Vissvētās Trīsvienības draudzē A. Rimovičs ir strādājis kā vikārs pavisam neilgi, tikai vienu gadu (1891-1892), bet zīmīgi ir tas, ka tā ir bijusi viņa pirmā darba vieta Latgalē, kopš viņš tika iesvētīts par priesteri 1891.gadā Pēterpils Garīgajā seminārā un ticis norīkots par garīdznieku Latvijā.

Nonākot pirmās dienas galapunktā Rubeņu Svētā Pētera un Pāvila Romas katoļu draudzes baznīcā vispirms tika uzmeklēta A.Rimoviča pēdējā atdusas vieta baznīcas dārzā. Šī bija pēdējā draudze, kurā prāvests kalpoja no 1932. – 1933.gadam. Viņa vēlēšanās bija atgriezties Balvos, kur pilsētas kapos atdusējās viņa māte un atdusēties viņai līdzās, bet tā nepiepildījās. Prāvests Antons Rimovičs nomira 1933. gada 6. jūlijā. Neskatoties uz slikto veselību pēdējos gados Antons Rimovičs bija izveidojis baznīcas dārzā četras stūra kapelas Vissvētākā Sakramenta procesijas dienām (no kurām saglabājusies tikai viena kapela), divus biktskrēslus, kā arī izlējis no cementa figūras baznīcas dārzam un kapu vārtiem.

Nākošajā dienā pirmais pieturas punkts bija Sventes Vissvētākās Trīsvienības Romas katoļu baznīca Sventē. Dzīvojot Sventē A. Rimovičs strādāja pie kara un juku laikos nopostītās Grendzes baznīcas atjaunošanas, kur grūto apstākļu dēļ, viņš zaudēja lielāko daļu savas veselības.

Grendzes Svētā Pētera katoļu baznīcā savu divu gadu kalpošanas laikā Antons Rimovičs samūrējis izlauztos mūrus, uzlicis jumtu, salicis durvis un logus, ieguldot savus līdzekļus. Altāra centrālajā daļā atrodas prāvesta veidotais "Krustā sistā" tēls, altāra sānu daļās - Sv Pētera un Pāvula skulptūras. (1930 – 1932 vienlaicīgi abās baznīcās)

Ceļam vedot tālāk, muzeja darbinieki apmeklēja arī Brāļu Skrindu dzimtas muzeju un māju piemiņas vietu. Vienam no brāļiem, Benediktam Skrindam, A. Rimoviča pēctecim, 1914.gadā tika uzticēta Balvu draudze, kur viņš kalpoja līdz 1923. gada februārim ar dažu mēnešu pārtraukumu, jo 1919. gadā bija spiests slēpties, tāpēc, ka boļševiki bija viņam piesprieduši nāves sodu. Prāvests B.Skrinda nosaucis Antonu Rimoviču par īsto “Balvu miestiņa dibinātāju”. Viņa atmiņu pierakstos lasām, ka agrāk apkārt baznīcai bijuši tikai labības tīrumi, bet centrs atradies Vērpuļevas sādžā. Prāvests Rimovičs iepirka no apkārtnes iedzīvotājiem mājas, tās nojauca un pārbūvēja uz baznīcas zemes. Šīs  ēkas viņš izīrēja dažādiem tirgotājiem un amatniekiem. Tādu māju viņš uzcēla daudz. Līdz ar to arī iedzīvotāju Balvos kļuva vairāk un vairāk. Benedikts Skrinda bija arī viens no Latgales Kongresa organizatoriem un dalībniekiem 1917.gadā.

Andrupenes Vissvētākās Jaunavas Marijas Skapulāra karalienes Romas katoļu baznīcā prāvests Antons Rimovičs kalpojis 7 gadus(1914 – 1921). Draudzes mājas pamatos atrodas akmens ar uzrakstu “Dievs svētī Latviju…”, kuru  prāvests gribēja ielikt piemineklī kā veltījumu Latvijas Brīvības cīņām.

Laikraksts “Latgalits”, Nr.18 (1920, 27.maijā), 3.lpp:

Breivvibas pimineklis Latgolā.

Ondrupines b-gs 0. Rimovvčš ir nudumojis baznicas tywumā celt piminekli, lai atzeimet 1919 g. — Latgolas atbreivvošonu nu komunistu. Piminekļa projekts taids: 2 l /2 kvvadrafaršinu

akmiņa pjedestāls. Pjedestālā styurūs: Prezidenta K. Ulmaņa, ģenerālā Baloža, Satw. Sap. prezidenta J. Čakstes un ministra bidra F. Trasuna figūras. Wydā 3 aršinu augsta J. Krista figūra, kura uzlykuse ruku uz jaunos sivvites golvvas. Sivvite — Latvvijas simbols. Sivvites rukos nacionalajs karugs. Wina pjedestālā pusē igravveti nacionālo himna pyrm; panti: „Diws svvetej Latvviju". Utrā pusē vvordi: „Latwija ar sovvu asni 1919 godā daboja breivvibu". Pjedestālā izmyurešonai vvajadzigs nu 6—8 bucom cementa. Baznickungs 0. Rimovvičš grizes pi Latgolas apgobola prikšnika ar lyugumu izdut vvajadzigu materjalu. Wysus izdavvumus moksliniks jpmas segt nu sovvim leidzeklim.

(Pec „Br. Zem.")

Pieejams: http://www.theeuropeanlibrary.org/tel4/newspapers/issue/fullscreen/3000059903688/?page=3#

 

Un kā pēdējo gala punktu ekspedīcijas dalībnieki apmeklēja Dukstigala Jaunavas Marijas katoļu baznīcu, kur A.Rimovičs kalpojis apmēram 3 gadus (1893 – 1896, minēts arī 1897.gads) un negaidīti pārcelts uz Balvu Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu draudzi.

Kalpodams Balvos no 1897. līdz 1914. gadam Antons Rimovičs paveica ļoti daudz. Viņš baznīcā koka grīdas vietā salika akmens flīzes, salaboja jumtu, uzlika jaunu dzelzs krustu. Lielo altāri viņš pārveidoja pēc Viļņas  Ostrobramas Dievmātes altāra parauga. Pārveidoja arī abus sānu altārus gotiskā stilā. Tie bija nelieli: vienā - kokā griezts Jēzus sirds tēls, otrā – Svētais Jāzeps. Baznīcā tika ielikts jauns dievgalds, kuru izgrieza no Romūkstu upes dūņām izvilkta ozola, izgrieza arī daudzas figūras un kokgriezumus, kā Sv.Franciska  un Sv.Klāras tēlus, Sv.Jāņa un Sv.Jēkaba attēlus, Betlēmes un Lieldienu figūras u.c. Altāra būvei un kokgriezumu veidošanai prāvests Rimovičs ataicināja no Lietuvas kokgriezēju Ananaiti. Viņam palīdzēja vietējie galdnieki. Kokgriezēja darbs iepatikās arī pašam prāvestam un viņš pakāpeniski apguva šo mākslu.1912. gadā prāvests Balvu baznīcai nopirka ērģeles. Tika izgatavoti jauni liturģiskie tērpi.

Ceļojot pa Latgales dievnamiem nākas secināt, ka cilvēku lauku draudzēs kļūst arvien mazāk, par ko liecina palīgu trūkums draudzes dzīves kalpojumā. Kā atzīst vietējie iedzīvotāji uz draudzes dievnamiem dodas arvien mazāk ticīgo, jo daudzi ir aizgājuši mūžībā, daudzi ir pārcēlušies dzīvot uz lielākām pilsētām, kā arī liels vairums ir izbraukuši ārpus Latvijas.

Laika gaitā pamazām zūd liecības par kultūrvēsturisko mantojumu, nezināšanas dēļ  tiek bojātas nozīmīgas vēsturiskas un mākslinieciskas vērtības, pamazām izbāl tautas atmiņa. Tādēļ svarīgi to spodrināt un atjaunot . Ekspedīcija bija ne tikai iespēja apzināt A.Rimoviča devumu dodoties viņa pēdās, bet arī viņa piemiņas atjaunošana – nesot vēstījumu draudzēm, kurās viņš kalpojis un radījis savus mākslas darbus.